Arhibīskapa Jāņa Vanaga viedoklis diskusijai par abortiem!
Redzēt, dzirdēt, nenoklusēt
Kad
mūsu ģimenē neplānoti pieteicās trešais bērns, mana sieva bija saņēmusi
pamatīgu zāļu kursu. Zāļu toksiskums un blaknes lika ārstiem prognozēt,
ka bērns piedzims nopietni slims. Vislabāko nodomu vadīti, viņi ieteica
abortu – medicīnisku iemeslu dēļ. Mēs bijām maznodrošināta ģimene. Nesen
biju zaudējis darbu. Ar diviem puikām dzīvojām slavenajos Piena ielas
graustos, īrētā vienistabas dzīvoklītī – bez ērtībām, toties ar blaktīm.
Stāvu augstāk, kaimiņiem bija slims puisītis. Redzējām, cik viņiem ir
grūti. Mūsu pašu nākotne bija mums acu priekšā. Kurš būtu pārmetis, ja
mēs izšķirtos par abortu? Maldās, kas domā, ka ticīgiem cilvēkiem tādā
situācijā ir viegli saņemties paturēt grūtniecību. Tas bija ļoti, ļoti,
ļoti grūti.
Mums
piedzima vesels, skaists un priecīgs bērns, kam devām vārdu Elizabete,
tulkojumā “mans Dievs ir apsolījis”. Vēl tagad reizēm paskatāmies uz
viņu nodrebot – mēs taču varējām viņu abortēt! Pēc mūsu lēmuma viņai
varēja noraut rokas, kājas un galvu, un utilizēt viņu pašu kā atkritumu.
Starp mūsu bērnu un aborta rīkiem stāvēja tikai skaudrā Dieva
realitāte.
Kopš
tā laika abortu tēma mani interesē ne tikai principā, bet arī personīgi.
Ar lielu interesi izlasīju Veselības ministrijas parlamentārās
sekretāres Lienes Cipules Viedokli diskusijai par abortu, ko saīsināti pārpublicēja “Diena”. Nolēmu izteikt arī savas pārdomas.
Paldies
Cipules kundzei, ka viņa apkopo argumentus, kas diskusijā izskan no
daudzām pusēm. Esmu pilnīgi vienisprātis ar autori un viņas
domubiedriem, ka galvenajam darbam abortu novēršanā jābūt “pilnvērtīgai veselības izglītībai, pieejai kontracepcijai un sociālajiem atbalsta mehānismiem.”
Tas ir tik saprotami, ka neprasa komentārus. Tādēļ savās pārdomās
pievērsīšos tam, kas netika pateikts un tam, kam atļaujos ar cieņu
nepiekrist. Ja arī tas brīžiem izskanēs kā polemika, tad ne ar L.Cipules
kundzi personīgi, bet ar tipiskiem, bieži dzirdamiem viedokļiem, kas
dažviet izskan arī viņas rakstā.
Par politiku bez morāles
Kā viedokli
es autores teikto būtu bez komentāriem pieņēmis zināšanai, ja ne
pēdējie divi teikumi, kur filozofi, politiķi un garīdznieki ir attēloti
kā fantasti, kas noņemas ar iluzorām lietām, kamēr viņa kā prātīgs
cilvēks rēķinās ar dzīves īstenību:
“Lai
filosofi, politiķi un garīdznieki strīdas – kas pareizākais ceļš –
abortu veikšanas ierobežojumi, vai nevēlamu grūtniecību iestāšanās
prevencija. Es izvēlos redzēt realitāti un respektēju to.”
Tas nav sacīts par atsevišķiem sapņainiem indivīdiem. Politkai un reliģijai tiek liegta saistība ar realitāti vispār:
“Attieksme pret abortu veselības aprūpē tiek balstīta realitātē, atrauti kā no reliģijas tā politikas.”
Pārnesīsim piedāvātos principus uz biznesa jomu: “Lai
filozofi, politiķi un garīdznieki strīdas, vai ir pareizi maksāt algas
aploksnēs. Es kā uzņēmējs izvēlos redzēt realitāti un respektēju to.
Bizness ir balstīts realitātē, atrauti kā no reliģijas, tā no
politikas.” Zinu, tūlīt kāds teiks, ka nav godīgi tā salīdzināt, jo
ēnu ekonomika ir kaut kas slikts, bet aborts ir… nūū … ēēē… ja godīgi…
tad kaut kas labs… Vai tiešām?
Veselības aprūpes nozares pozīciju autore nesaista arī ar ētiku: “Diskusiju par ētiskām vērtībām ārstiem šoreiz jāatstāj viedo garīdznieku un politiķu ziņā.” Droši vien es pārprotu raksta nolūku, taču, vienkārši lasot tekstu, redzu, ka tajā ir piedāvāts šķirt likumdošanu no morāles.
Izejas dati viedoklim
Autore un lasītāji
noteikti saprot, cik bīstami ir šķirt politiku no morāles. Kādēļ abortu
jautājumā tomēr to vajadzētu darīt? Raksts atsaucas uz realitāti, kas
prasa īpašu pieeju:
“Tas,
kurš pats redzējis ārstu līdz elkoņiem asinīs, glābjot kādu aborta
pašdarbnieci, kas redzējis, kādas metodes sievietes pielieto, lai
atbrīvotos no nevēlama bērna, sapratīs…”
Nav ko
piebilst. Spēcīgi, emocionāli, grafiski. Taču nevar neaizrādīt, ka
autore izvēlas redzēt vienu daļu realitātes un nerespektēt otru.
Noklusētā realitāte par abortu ir šī:
Abortē bērnu,
kam pukst sirds, kas var kustināt savus mazos loceklīšus un savilkt
dūrītes. Viņš jūt sāpes un vairās no aborta rīkiem. Daļu no šiem bērniem
iznīcina ar vakuuma metodi. Apmēram 30 reižu spēcīgāks vakuums nekā
putekļusūcējā sarausta viņu ķermeņus gabalos. Citus nonāvē ar
cilpveidīgu kireti, izraujot viņus no mātes klēpja pa gabaliem.
Lietojot sāls
metodi, daļu augļa ūdens aizstāj ar koncentrētu sāls šķīdumu. Pēc katra
norīta malka un elpas vilciena bērns raustās konvulsijās. Viņa smadzenēs
sākas asiņošana. Ādas virskārta nolobās, pārējā paliek jēla un
saplaisājusi. Pēc dažām stundām var atnākt mokpilnā nāve, taču, kad pēc
dažām dienām mātei sākas sāpes, gadās, ka pasaulē nāk vēl dzīvs, bet jau
mirstošs bērns, kas ilgi ir cietis šausmīgas mokas.
Ja
grūtniecības laiks šīm vai līdzīgām metodēm ir jau par lielu, paliek
iespēja izdarīt histerotomiju – kaut ko līdzīgu ķeizargriezienam, kura
mērķis ir nevis glābt bērnu, bet – viņu nogalināt. Ķirurģiski atverot
mātes dzemdi, no tās gandrīz vienmēr izņem dzīvu bērnu. Varbūt viņš pat
raud, taču viņu pamet nāvei. Dažus bērnus apzināti nosmacē, citus
noslīcina vai nogalina līdzīgā veidā. Protams, katram atsevišķi asiņu
nav tik daudz, lai ārsts notašķītos līdz elkoņiem, taču Latvijā tas
notiek apmēram piecdesmit reižu dienā.
Ar ko abortējamais bērns atšķiras no aborta pašdarbnieces?
Viņai ir sava griba un izvēle. Bērnam tās nav. Sieviete parasti
izdzīvo. Bērns vienmēr mirst barbariskā nāvē. Lūk, īstenības otra puse.
Nav iespējams, vai trūkst realitātes izjūtas?
Šo
realitāti parasti izvēlas neredzēt un nerespektēt. Reiz Latvijas radio
klausījos diskusiju, kur viena no dalībniecēm mēģināja pastāstīt par
aborta detaļām, bet viņu tūliņ skarbi apsauca, lai izbeidz runāt to, kas
varētu kādu sievieti satraukt. Raidījuma sākumā gan tika nodudināta
politkorektā nodeva konjunktūrai, ka visi taču saprot, ka aborts nav
labi, mēs taču neviens neesam par abortu, taču mirkli vēlāk jau runāja
par Anglijas „brīnišķīgo piemēru“, kur abortēt varot divreiz vecākus
bērnus nekā Latvijā, un ka abortam jābūt viegli pieejamam, drošam un bez
sirdsapziņas pārmetumiem. Seksologs Artūrs Šulcs saka bez politkorektas
dūdošanas: „Aborta procesam jānodrošina pozitīva emocionālā kvalitāte.”
Pilnīgi atbalstu autores viedokli, ka tad, ja abortu veic, tam „jābūt veiktam droši, ārstniecības iestādē un mazāk traumatiski.“ Atbalstu arī: „Cik vien iespējams, es mēģinātu sievietes atturēt no soļa veikt abortu.“ Gribētos tikai saprast, ko sevī ietver „cik vien iespējams“, ja
saruna ar psihologu pirms operācijas jau atrodas aiz iespējamā robežām?
Vai tur, kur vienā svaru kausā ir sievietes emocionālā labklājība un
privātās dzīves neaizskaramība, bet otrā – bērna saplosīšana gabalos,
bērns top svērts un par vieglu atrasts? Lai nu kā ar abortu aizliegumu,
taču, aptverot brutālo, barbarisko un masveidīgo bērnu iznīcināšanu, ne
ilgāks apdomāšanās laiks, ne psihologa konsultācija, ne sonogrāfijas
attēlu aplūkošana vai bērna sirdspukstu paklausīšanās nešķiet pārspīlēti
soļi – ja tiešām ir vēlēšanās „mēģināt atturēt, cik vien iespējams“.
Vārdi taču nav gaisa tricināšana. Vārdiem ir jēga. Tādi soļi tikai
palīdzētu pieņemt lēmumu, respektējot realitāti. Pat ja sieviete
piedzīvo emocionālu diskomfortu - vai tas, ka gabalos tiek saplosīta
trešā daļa bērnu, neizraisa nekādu diskomfortu? „Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat?” – reiz jautāja Jēzus.
Par ekspertiem un glābējsilīti
Abortu
jautājumos vislielāko svaru mēdz piešķirt tieši veselības aprūpes
darbinieku viedoklim. Jāvaicā, vai tas ir pareizi, ja viņi izvēlas to
veidot atrauti no politikas, reliģijas un morālā ziņā katastrofālas
realitātes? Rakstā ieskanas pat tāds kā lepnums par apzināti iešaurinātu
viedokli. Labi, ka vismaz filozofi, politiķi un garīdznieki cenšas ņemt
vērā visus izejas datus.
Es pārāk nepaļautos, ka „sen pierādītas patiesības ir arī tās, ka abortu ierobežošana nesamazina abortu skaitu”.
Jāsaprot, ka postmodernajā paradigmā, kas neatzīst, ka patiesība vispār
varētu būt objektīva, ekspertu loma bieži nav rādīt patieso ainu, bet
panākt kādas politiskas, ekonomiskas vai ideoloģiskas programmas
īstenošanu. Kad Latvijai vajadzēja atcelt nāves sodu, lai iestātos
Eiropas savienībā, eksperti klāstīja, ka sodu stingrība neietekmē
noziedzības līmeni. Kad vajadzēja samazināt avāriju skaitu uz ceļiem,
eksperti ieteica stingrākus sodus un vēl stingrākus sodus. Izrādījās, ka
tie darbojas gan. Vieni un tie paši mediji izplatīja pretējas atziņas.
Skaidrs, ka “sen pierādītās patiesības” sekmē pro-choice ideoloģijas programmu
un nešaubos, ka tās ir balstītas uz nopietniem pētījumiem. Kad pie
Jēkabpils gribēja celt celulozes fabriku, tika zinātniski pamatots tās
neizteicamais labums Daugavas ekosistēmai. Es drīzāk aicinu ieklausīties
katram sevī. Kā jums liekas? Mūsu ģimenes gadījumā morālais
ierobežojums lika ļoti padomāt un papildu barjera, ko radīja ticība
Dievam, bija izšķiroša. Cik labi, ka nevarējām nodarīt abortu ērti,
vienkārši un bez sirdsapziņas pārmetumiem! Manuprāt jālieto “cik vien iespējams” viss, kas palīdz vecākiem apdomāties, pirms viņi liek saplosīt savu bērnu.
Arī es vēlos,
lai visi bērni nāktu pasaulē gribēti un mīlēti, taču izjūtu krasu,
emocionālu diskomfortu, kad par to runā kopsakarā ar „nevēlamo bērnu“ abortēšanu.
Mūsu baznīcas ielu bērnu centros jūs sastapsit gan negribētus, gan
maznodrošinātus bērnus un droši vien arī tādus, kas ir sisti un dezināti
ar cigareti. Pavaicājiet viņiem, vai viņi grib dzīvot? Varbūt viņiem
būs, ko jums atbildēt. Labāk tomēr glābējsilītē, nekā urnā pie abortēto
atliekām.
Esam tādi, kādus sevi padarām
Rēķināties
vajadzētu ne tikai ar realitāti, bet arī ar to, ka paši esam tās
veidotāji. Var piekrist autorei, ka ir par vēlu koncentrēties uz
sievieti, kas jau ir stāvoklī. Taču viedokļu līderiem vajadzētu padomāt,
kādu vēstījumu viņi sabiedrībai nes. Pozitīvu emocionālo kvalitāti
abortam var piešķirt, tikai to atzīstot par morāli pozitīvu. Taču tas
veido neplānotām grūtniecībām labvēlīgu vidi. Kāda skolotāja,
universitātes absolvente atcerējās: „Manās aprindās visi gulēja ar
visiem un, ja gadījās bērns, taisīja abortu. Arī es. Tā skaitījās
normāli.“ Kāda ginekoloģe stāstīja par sešpadsmitgadīgu meiteni, kas
nāca jau uz trešo abortu un gandrīz vai ar izbrīnu skaidroja: «Но доктор, я ведь на танцы хожу!» (Bet
dakter, es taču eju uz dejām!) Ja esat kādreiz sabiedriskajā transportā
pievērsuši uzmanību, kā jauni pieaugušie runā par savām lietām -
nabadzība, slimība vai izvarošana nav bijusi ne tuvumā. Neplānotas
grūtniecības gadās no nejaušas tuvības apreibuma brīdī, vai arī nāk
neīstajā laikā, jo šobrīd ir citi plāni. Aborts ir laimīgais līdzeklis,
kas ļauj tāpat vien braši soļot tālāk.
Par to runāt
izvairās, vienmēr argumentējot ar izvarošanu, veselību vai trūcīgiem
apstākļiem. Atceros, ka manas ģimenes materiālais stāvoklis toreiz bija
grūts, dzīves apstākļi primitīvi, no daudz kā nācās atteikties, tomēr
pietika, lai uzaudzinātu bērnu, kas būs prieks un atbalsts vecumā.
Neuztiepju savu pieredzi par mērauklu visiem, taču pieļauju, ka daudzos
gadījumos būtu līdzīgi, ja vien vecāki sadūšotos laist savu bērnu
pasaulē. Viņiem būtu vieglāk neizbīties, ja vismaz no tribīnes nerunātu
par abortu kā izeju no materiālajām grūtībām.
Kā galveno risinājumu uzsver pilnvērtīgu veselības izglītību,
taču seksuālā izglītība bez dominējoša morālā aspekta drīzāk pie
sociālām problēmām ved, nekā no tām pasargā. Izglītība, kas koncentrējas
tikai uz pretapaugļošanos un slimību profilaksi, varbūt dod priekšstatu
par „drošu seksu“, taču arī nostiprina pārliecību, ka sekss ir jūtu
izpausme, kam nav nekā kopīga ar saistībām un atbildību, laulību pat
nepieminot. Jo vairāk mūsu sabiedrība pieņems „Cosmopolitan“ vai „Sekss
un lielpilsēta“ brīvības modeļus, jo Latvija veidosies par zemi, kur
aborts ir pieprasīta kultūras sastāvdaļa un kuras jaunais pestītājs ir
seksologs ar labo vēsti: „Atslābstiet un nodarbojieties ar seksu!
Pozitīvi emocionāls aborts darīs jūs brīvus no bailēm par katru intīmāku
apskāvienu! Neplānots bērns ir sociāls sastrutojums un kā strutojošu
zobu viņu vajag izraut.“ [1]
Šūnu kopojums un audu piciņa?
Abortu mēdz saistīt ar
sievietes tiesībām izlemt, ko darīt ar savu ķermeni. Vai tiešām vēl
nepiedzimis bērns ir tikai šūnu kopojums, kas pieder mātes ķermenim? Tas
ļautu uz abortu raudzīties tikai no veselības aprūpes viedokļa. Taču
nedzimušais bērns ir autonoms organisms, kurš nevis pasīvi ļauj, lai
māte viņu veido, bet pats aktīvi veido sevi par homo sapiens,
sekojot programmai, kas ir ielikta viņā pašā. Organismam kas sevi veido
ir tā pati vērtība un cieņa, kā tam, kas sevi jau izveidojis. Ja viņa
darbību varmācīgi nepārtrauks, tas izveidos spējas, īpašības un
talantus, ko cilvēkā cienām un sargājam. Viens no lielākajiem latviešu
embrioloģijas speciālistiem, Dr. Jānis Priedkalns saka: „Nevienā
attīstības posmā no olšūnas apaugļošanas līdz cilvēka nāvei nevar
novilkt svītru un teikt – šinī pusē tas ir cilvēks, bet otrā pusē nav
cilvēka.“ Abortā netiek likvidēts audzējs, bet iznīcināts cilvēks.
Likumdošanas morālie aspekti
Mēs nevaram sev izsniegt
lētu indulgenci un teikt, ka likumus pieņem 100 deputātu. Mēs esam
viņus ievēlējuši un esam viņu lēmumos līdzi iesaistīti. Viņi ņem vērā
sabiedrības noskaņojumu. Ne deputāti, bet nācija likumos izsaka savu
attieksmi pret abortu. Šobrīd Latvijas Republikas likumi atļauj līdz
noteiktam bērna vecumam neierobežoti veikt abortu jebkāda iemesla dēļ.
Tas iesaista mūs morālā atbildībā par to, ka:
- mūsu
sabiedrībā ir cilvēki, kurus nogalina pēc cita cilvēka brīvas izvēles
un patvaļīga lēmuma. Nogalināšana notiek nežēlīgā, brutālā ceļā;
- mēs pieļaujam un pat piespiežam, ka daļa sabiedrības locekļu (medicīnas personas) kļūst par profesionāliem cilvēku nonāvētājiem;
- Piešķirot
sievietei ekskluzīvas tiesības izšķirties par abortu, tiek diskriminēti
vīrieši, liedzot viņiem iespēju aizstāvēt sava bērna dzīvību.
Ja mēs tajā visā
nesaskatām morālu problēmu, tad mums ar skubu vajadzētu slēgt Okupācijas
muzeju, jo ne krustneši, ne fašisti ne komunisti mums nav nodarījuši
neko tādu, ko mēs paši ik dienas nenodarītu saviem bērniem. Šobrīd, lai
darām ko darīdami – svinam svētkus, dzeram rīta kafiju, ejam uz darbu
vai staidzinām suni – mēs to darām kā tādi, kas nogalina savus bērnus.
Neslēpsimies aiz reliģijas
L.Cipules rakstā abortu
kritika tiek piedēvēta kristiešiem un noraidīta tādēļ, ka mūsu valstī
reliģija ir šķirta no valsts. Vispirms jāprecizē, ka Latvijā no valsts
ir šķirta nevis reliģija, bet baznīca. Kristīgā reliģija ir ietekmējusi
ne tikai mūsu likumus, bet visu Rietumu civilizāciju. Baznīcas un valsts
šķirtība nozīmē tikai to, ka tās nav strukturāli vienotas un ka Latvijā
nav valsts baznīcas vai oficiālās reliģijas. Tas nenozīmē, ka cilvēki
ar reliģisku pārliecību nedrīkst piedalīties likumdošanas procesā.
Ieteikt viņiem to nedarīt nozīmē ierobežot viņu konstitucionālās
tiesības.
Taču tas neattiecas uz
šo diskusiju. Es līdz šim brīdim neesmu lietojis nevienu reliģisku
argumentu. Es nerunāju kā baznīcas pārstāvis, bet kā Latvijas pilsonis.
Es apzināti atsakos piesaukt bērnu nemirstīgās dvēseles un Dieva
baušļus, bet runāju tikai par vispārcilvēcisku morāli, kam vajadzētu būt
vērtībai visiem cilvēkiem. Es runāju par to, ka bērniem ir jādzimst un
jāuzaug nevis jātiek sarautiem gabalos vai noindētiem. Ar to vajadzētu
pietikt. Ja mēs, tauta, kam Latvijā pieder suverēnā vara, liekam saviem
priekšstāvjiem Saeimā ignorēt šo bērnu dzīvības – kā lai pēc tam
pieprasām, lai viņi neignorētu mūsu intereses? Likumdošanu nedrīkst
atraut no morāles nevienā lietā, bet abortu jautājums ar morāli ir
saistīts visaugstākajā mērā. Morāle konkrētos brīžos mēdz būt neērta,
taču ilgtermiņā atmaksājas.
Iedziļinoties, atbildīgi un respektējot pilnu realitāti
Protams, ka dzīvē viss
nenotiek pēc līneāla. Protams, ka nākas meklēt kompromisus līdzīgi
Mozum, kas deva likumus par laulības šķiršanu – cilvēku sirds cietības
dēļ. Tomēr nepiekrītu L.Cipules kundzei, ka, rūpējoties uz vēl
nepiedzimušo bērnu dzīvības aizsardzības rēķina par sievietes netraucētu
emocionālo labklājību un privātās dzīves neaizskaramību, jau būtu
sasniegts optimāls kompromiss. Es gribētu aicināt gan viņu, gan
likumdevējus, gan mūsu visus vēlreiz pārskatīt, ko nozīmē „darīt visu iespējamo“ ,
lai izglābtu pēc iespējas vairāk bērnu. Es aicinātu tam pievērsties
nevis ar iešaurinātu skatu, kā to liek priekšā veselības aprūpes
pārstāvji, bet nopietni ņemot vērā arī ētiskos, filozofiskos un varbūt
pat reliģiskos aspektus.
Ja L.Cipules kundzes
rakstā izteiksmīguma labad bija piminētas karalienes, ubadzes, kritušas
mūķenes un citi tēli, tad lai noslēgumā arī man ir ļauts uz mirkli
pievērsties tēlu valodai. Bērni nāk no mūžības un dodas uz mūžību,
mirkli parādoties redzamajā vēsturē, lai dzīvotu mūsu vidū. Kā mēs, 21.
gadsimta apgaismotā Latvijas sabiedrība viņus sagaidām? Lūk, šādi. Vai nevajadzētu kaut ko mainīt? Lai Dievs apgaismo mūsu prātus un sirdis!
[1] Sal. Arturs Šulcs, “Kāpēc abortu pretinieki neadoptē pamestos bērnus?”, mammamuntetiem.lv
/http://arhivanags.blogspot.com/2012/11/redzet-dzirdet-nenokluset-kad-musu.html?spref=tw/
|